Pēc lietainas dienas atradu sev jaunu hobiju

Esmu floriste. Tā ir skaista profesija, bet reizēm dienas izvēršas tik nogurdinošas, ka gribas vienkārši nokrist un neko nedarīt. Vēl jo vairāk, ja ārā līst lietus un visi pasūtījumi kavējas. Šoruden manā dzīvē ienāca kaut kas tāds, ko nemaz negaidīju. Sākšu ar to, ka aizvien esmu diezgan piesardzīga pret visādām azartspēlēm. Man liekas, ka vieglā nauda nav iespējama, visam ir sava cena. Bet mēdz taču gadīties, ka dzīve pārsteidz, vai ne?

Tā nu vienā drēgnā oktobra vakarā es sēdēju ar tasi kumelīšu tējas un ritināju telefonu. Bija tāds žēlīgs noskaņojums – ne gluži garlaicīgi, bet tāda vientulība, kad visi draugi kaut kur pazuduši. It kā gribas sarunu, reizēm pietiek tikai ar kaut ko jaunu, lai smadzenes atslēgtos. Un tad es ieraudzīju draudzenes Zanes statusu. Viņa uzrakstīja kaut ko par to, ka šovakar spēlējusi vavada casino latvia un laimējusi pietiekami daudz, lai nopirktu sev jaunus zābakus. Es parsmēju – Zane vienmēr bijusi tāda, kam patīk riskēt. Bet mani tas aizķēra. Nevis dēļ naudas, bet dēļ tā, kā viņa to aprakstīja: kā viņa reiz mēģinājusi kaut ko jaunu un kā tas izrādījies jautrs piedzīvojums.

Godīgi sakot, es pat nezināju, ar ko sākt. Atceros, kā sēdēju un nodomāju: ""Kāpēc lai es nemēģinātu? Neviens jau man neliek likt lielas summas."" Nākamajā dienā pēc darba es atradu informāciju par šo platformu. Vietne izskatījās mūsdienīga, viegli saprotama, un man patika, ka viss ir latviski. Es reģistrējos ar savu e-pastu, ieliku nelielu summu – desmit eiro, tieši tik, cik biju gatava zaudēt, ja nu kas. Un sāku spēlēt kādu spēli ar augļiem un septiņiem. Tāda retro manta, bet atkarinoša. Pirmajās minūtēs bija nedroši, es visu laiku skatījos uz atlikumu, satraucos par katru griezienu. Bet tad atslābinājos – nu ko, desmit eiro, vairāk nezaudēšu, tā ir tikai izklaide.

Interesanti, kā tas darbojas. Tev nav jābūt ģēnijam, lai saprastu noteikumus. Sēdi, spied pogu, skaties uz rullīšiem. Tomēr emocijas ir trakas. Kad uzvarēju pirmo reizi – tikai piecus eiro – man likās, ka uzminēju loterijā miljonu. Pašām viss uzvārās. Mēs taču bieži aizmirstam, cik svarīgi ir priecāties par mazām lietām, pat ja tā ir virtuāla bilance.

Tajā vakarā es spēlēju varbūt pusstundu. Nezaudēju visu, bet arī nebiju īsti kaut ko laimējusi. Beigās atlikums bija aptuveni astoņi eiro, tātad minimāls zaudējums, toties labs garastāvoklis. Un tieši tad sapratu – man patīk šis process nevis naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka tas man ļauj izslēgt domas par darbu, par rēķiniem, par visu to pieaugušo dzīvi. Tas ir kā mazs piedzīvojums pašas mājās, bez ceļa kartes un koferiem.

Nākamajā nedēļā es vēl pāris reizes paskatījos uz šo jautājumu. Nolēmu, ka vienmēr likšu tikai tik daudz, cik atļaušos zaudēt, un nekad nedzenāšos pakaļ zaudētajam. Reiz pat izdevās nokļūt tādā situācijā, kad uz ekrāna sastādījās trīs vienādi simboli un atgriezos ar plusu – apmēram divdesmit eiro. Es uzreiz izņēmu daļu, lai nebūtu kārdinājuma atkal visu ielikt spēlē. Tā ir tā jaukā daļa – tu vari ierobežot sevi, ja vien pats to vēlies. Tajā vakarā, kad pirmo reizi ielogojos vavada casino latvia, es jutos kā bērns, kurš atrada jaunu spēļlaukumu. Viss tas gaismu, skaņu un piedāvājumu sajaukums, plus iespēja pārtraukt jebkurā brīdī – tas lika man justies brīvai, nevis ierautai.

Protams, es apzinos, ka kazino var būt bīstama pasaule, ja cilvēks zaudē kontroli. Man paveicās, ka es jau no pirmās dienas noteicu sev robežas. Es nespēlēju katru vakaru, neklausos ""tieši vēl vienu griezienu"" iekšējo balsi, ja redzu, ka sāku pārspīlēt. Ir bijušas reizes, kad es zaudēju, un tas nav patīkami. Bet es to uztveru kā samaksu par izklaidi – tāpat kā nopirkt biļeti uz kino vai saņemt spa procedūru. Ir cilvēki, kas tērē simtus uz vakariņām, es dažreiz atļaujos atpūsties ar spēli. Un mani pārsteidz tas, cik ļoti šī pieredze ar vavada casino latvia man iemācīja redzēt savas emocijas. Kad tu spēlē mazās likmēs, tu kļūsti daudz vērīgāks pret to, kā reaģē uz uzvaru un zaudējumu. Man tas palīdz dzīvē – labāk saprotu savu attieksmi pret veiksmi un nejaušību.

Tagad es to daru reti, pāris reizes mēnesī, tikai tad, kad jūtos mierīga un labā noskaņojumā. Man patīk tas, ka varu izvēlēties spēli, kas man atgādina bērnības spēļu automātus pludmalē, tikai tagad tas viss notiek manā mājīgajā mājā ar smaržīgu sveci un tasi kakao. Esmu iemācījusies arī vienu svarīgu lietu: nekad nesacensties ne ar ko citu, izņemot sevi. Ja laimē, jauku, ja ne, tas nozīmē, ka vienkārši ne šoreiz. Man vairs nav jāpierāda ne sev, ne citiem, ka es varu laimēt lielus džekpotus. Dzīves prieks nav tikai naudā, bet gan sajūtās.

Tāpēc es varu teikt, ka šis negaidītais hobijs man